Latvijā visbiežāk arodslimības tiek diagnosticētas cilvēkiem vecumā ap 50 gadiem (2012. gadā vidējais vecums arodslimības atzīšanas brīdī ir bijis 53 gadi). Kopējais darba stāžs parasti ir vairāk par 15 gadiem (vidēji 24,5 gadi). Biežāk noformēt arodslimību dodas sievietes nekā vīrieši (tas nenozīmē, ka vīrieši retāk slimo; taču mūsu novērojumi liecina, ka sievietes aktīvāk meklē palīdzību). Daudzi no arodslimniekiem uzsāka darba gaitas vēl Padomju Savienības laikos, kad darba apstākļi bija kaitīgāki, mazāk mehanizēti un automatizēti, nekā tagad.
Tipisks arodslimnieks parasti bija slimojis jau vairākus gadus līdz brīdim, kad slimības izcelsme tika saistīta ar arodu, taču visu šo laiku turpināja strādāt to pašu darbu, neraugoties uz ciešanām. Parasti cilvēki cenšas nostrādāt „līdz pēdējam”, kamēr vēl spēj pildīt savus darba pienākumus, un atnāk pie ārsta, kad iestājas pilnīga darba nespēja. Tieši tādēļ arodslimības Latvijā visbiežāk ir hroniskas un samērā ielaistas. Turklāt arodslimības izmeklēšanas gaitā vienam cilvēkam visbiežāk tiek atklātas vairākas arodslimības vienlaicīgi, kas izcelsmes ziņā nav saistītas savā starpā (piemēram, trokšņa izraisītā vājdzirdība un roku pārslodzes radīts karpālā kanāla sindroms). Tas liecina par to, ka uz nodarbināto ilgstoši iedarbojās vairāki darba vides kaitīgie faktori, un vairāku gadu garumā šīs slimības „bija sakrājušas”. Apkopojot visu augstākminēto, var teikt, ka arodslimības Latvijā visbiežāk tiek atklātas tad, kad cilvēku darba nespēja faktiski ir nenovēršama un rehabilitācija neefektīva.
